Kases sistēmu uzdevums ir palīdzēt tirgotājam, nevis VID

Mārtiņš Kossovičs
Žurnāls „Latvijas Tirgotājs”

Pagājuši ir septiņi gadi kopš Aidas Janulis strādā un arī dzīvo Latvijā. Uzsākot sarunu, es varu viegli uzelpot, jo specifiskā intervija par kases sistēmu tirdzniecību notiks latviski.

Vai uz brīdi, kad žurnāls nonāks pie lasītājiem (intervija notiek janvāra vidū), visi tirgotāji būs pārvarējuši grūtības un pārprogrammējuši kases aparātus?
Domāju, ka jau pašlaik lielākā daļa veikalu ir pārveidojuši savas kases sistēmas atbilstoši jaunajām prasībām.
Lielākā daļa mūsu klientu izmanto POS sistēmas, kas ir saslēgtas kopā ar uzņēmumu vadības sistēmām, līdz ar to šajos gadījumos veikt izmaiņas ir salīdzinoši viegli.

Bet kas notiek ar reģioniem? Ar mazajiem tirgotājiem un to kases aparātu uzstādīšanu?
Šiem klientiem var palīdzēt tikai braucot pie viņiem ciemos. No kopējā klientu portfeļa šādu gadījumu mums ir salīdzinoši nedaudz. Tamdēļ paši ar lielām grūtībām nesaskārāmies. Bet tik tiešām ir apkalpojošie uzņēmumi, kuri darbojas ārpus Rīgas, un viņiem īsā laika posmā bija jāpārregulē, es pieļauju, līdz pat 1000 kases aparātu.
Tomēr darbu atvieglo tas, ka daudzos kases aparātos izmaiņas varēja veikt paši tirgotāji. Līdz ar to bija iespējams ekonomēt gan laika, gan finanšu resursus. Servisa dienestam tik atlika aizbraukt pie klienta un ierakstīt iekārtas tehniskajā pasē, ka izmaiņas ir veiktas pareizi.
Gada nogale mums bija „karsta”. Ienākošos zvanus mums pieņēma četri darbinieki vienlaikus. Daudzi tirgotāji mūs nevarēja sazvanīt, jo telefonu līnijas tikpat kā vienmēr bija aizņemtas. Rezultātā, daži pat rakstīja e-pasta vēstules… bet šobrīd viss ir norimis un nokārtojies.

Zināms, ka uzņēmumu vidū ar bažām gaida ciemos Valsts ieņēmumu dienestu (VID), kas gan ir solījies neuzlikt sodus tiem tirgotājiem, kuri nebūs paspējuši veikt izmaiņas. Varbūt jūsu klienti ir jau sūdzējušies par dienesta darbu?
Šoreiz VID ir saprotošs. Pirms tam rīkoja dažus seminārus, kuros skaidroja jaunos noteikumus. Jāatzīst gan, ka viņi paši līdz galam nebija gatavi šādam pavērsienam un uzreiz nespēja atbildēt uz vairākiem būtiskiem jautājumiem. Tamdēļ mēs tagad rakstām dienestam vēstuli, lai viņi paskaidro kā rīkoties specifiskos gadījumos. Piemēram, kā rīkoties ar tirdzniecības centru dāvanu kartēm, kuras tika iegādātas vēl pagājušogad, bet tiek atprečotas pašlaik- ar jaunu PVN likmi? Šādi un vēl vairāki jautājumi nav izskaidroti detalizētāk, un mēs gaidām atbildīgo institūciju skaidrojumus.

Pašlaik ugunskristības ir izturētas un šis jautājums daudzmaz ir atrisināts. Vai varat dot aptuvenās aplēses, cik Latvijas uzņēmējiem izmaksāja šis valdības sasteigtais lēmums- palielināt PVN likmi?
Latvijas Tirgotāju asociācijas vadītājs mēģināja steigā saskaitīt un teica, ka kopējās izmaksas var sasniegt 2 miljonus latu. Man tomēr šķiet, ka šī summa varētu būt nedaudz mazāka- apmēram 1 miljons latu. Lai gan saprotiet, precīzu summu nosaukt ir ļoti grūti. Kases aparātu un sistēmu pielāgošana jaunajām prasībām sastādīja vienas izmaksas, klāt vēl jāpieskaita pārdevēju darbs, kas tika pavadīts nomainot absolūti visas cenu zīmes, pašu cenu zīmju izgatavošana un tamlīdzīgi darbi. Līdz ar to varam minēt tikai aptuvenās aplēses.

Pirms kāda laika no tirgotāju puses izskanēja sūdzības pret valsts politikas veidotājiem, ka visai bieži tiek mainītas prasības kases aparātu lietošanā, kā rezultātā vienus aparāta modeļus atzina par nederīgiem un veikalnieki bija spiesti iegādāties jaunus aparātus. Vai šīs regulārās nomaiņas ir uzlabojušas kopējo kases aparātu kvalitāti valstī?
Šīs lielās izmaiņas nu jau ir aiz muguras. Tik tiešām dažus gadus atpakaļ vajadzēja nomainīt dažus kases aparātu modeļus , jo tiem nebija fiskālais modulis. Pašlaik valstī būtu grūti atrast kādu kases aparātu, kas neatbilstu likumdošanas prasībām.
Tomēr ir svarīgi izprast kases aparāta nepieciešamības būtību. Tie ir izgudroti un ieviesti ne jau tāpēc, lai VID būtu vieglāka dzīve. Kases aparāta pamatuzdevums ir palīdzēt tirgotājam jeb uzņēmējam, lai zinātu kādas preces ir notirgotas, kāds ir precīzs apgrozījums, utt. Tirgotājam, kuram ir vairāk kā viens veikals, ir nepieciešamība zināt, kā sokas uzņēmumam kopumā.
Interesanti, ka fiskālā moduļa principu neizgudroja un neieviesa kādas ieņēmumu kontroles institūcijas, bet gan Itālijas mafija, kurai bija svarīgi redzēt, kādi ir katra uzņēmuma ienākumi. Mafijas lobisms bija tik ietekmīgs, ka viņi caur politikas īstenotājiem panāca, ka valstī tiek ieviestas mūsdienās tik pazīstamās kases sistēmas. Tas ļāva kriminālajām struktūrām kontrolēt uzņēmēju patiesos ienākumus. Tā kā ieņēmumu kontroles institūciju vēlmes savā būtībā bija tuvas mafijas vēlmēm, tad ar laiku fiskālā modeļa sistēma tika ieviesta valsts līmenī.

Jūsu uzņēmums darbojas visās trijās Baltijas valstīs. Šī fiskālā politika katrā no mūsu valstīm brīžiem šķiet tik dažāda. Piemēram, Igaunijā, tirgos pat nav prasība lietot kases aparātus. Vai mūsu kontrolējošās institūcijas ar savām prasībām nav pārlieku pārcentušās?
Latvijā tik tiešām ir visai stingras prasības, ja salīdzina kādas tās ir kaimiņos- Igaunijā un Lietuvā. Piemēram, Igaunijā joprojām nav ieviests fiskālais modulis kā obligāta prasība kases aparātu lietotājiem. Tas nozīmē, ka par kases aparātu var kalpot pat visparastākais dators, kam ir pieslēgts čeku printeris. Vienvārdsakot – pats tirgotājs ir atbildīgs par to, ka informāciju nodod pareizu un korektu.

Tas attiecas uz viesiem tirgotājiem? Neskatoties uz to lielumu?
Jā. Turklāt, ja pirkums nesasniedz 50 Igaunijas kronu jeb apmēram divus latus, tad nav pat obligāti jādrukā un jāizsniedz čeks.

Kā mēs izskatāmies salīdzinājumā ar Lietuvu?
Lietuvā, piemēram, ir atļauts izmantot elektronisko kontrollenti. Ja pie mums Latvijā obligāts ir gan pircēja čeks, gan arī otrs rullis- kontrollente, kas obligāti jāglabā trīs gadus, tad Lietuvā kontrollentes datus drīkst uzglabāt arī elektroniski, kas būtiski atvieglo dzīvi tirgotājiem.
Esmu redzējis telpu, kur tiek uzglabātas 6 restorānu tīkla papīra kontrollentes. Iespaidīgi! Tikai tām vien viņiem ir nepieciešama speciāla telpa, apmēram 30 kvadrātmetrus liela. Turklāt jebkurā laikā kontroles institūcijas var pieprasīt uzrādīt kāda konkrēta čeka kopiju un tā tūlīt arī jāatrod. Sistematizēta lenšu uzglabāšana prasa zināmus resursus. Padomājiet, cik koku izcirsts, lai piepildītu šo telpu ar papīra kontrollentēm!
Es pieminēju vienu no restorāniem, bet iedomājieties, kādas telpas ir nepieciešamas tādiem tirgotājiem kā „Rimi”, „Maxima”, utt.!

Ko par šādu arhaisku prasību saka atbildīgie no valsts puses?
Skatīsimies. Iespējams, šogad kaut kas šajā nozīmē mainīsies. Arī mums kā kases aparātu tirgotājiem tas nāktu tikai par labu, jo šīs prasības bremzē mūsdienīgo risinājumu ieviešanu. Līdz ar to mēs nevaram Latvijā piedāvāt, piemēram, pašapkalpošanās kases.

Tādejādi var teikt, ka Latvijā šīs prasības ir stingrākas, kā kaimiņvalstīs?
Es pieļauju, ka Igaunijā šīs prasības ar laiku arī paliks nedaudz stingrākas.

Sabiedrībā tomēr tiek runāts, ka Igaunijā nodokļi tiek iekasēti precīzāk, pelēkās ekonomikas zona šajā valstī ir ievērojamāki mazāka, bet tajā pat laikā kases aparātu lietošana nav tik stingri reglamentēta!
Neskatoties uz visām šīm stingrajām prasībām, atbraucot strādāt uz Latviju es biju pārsteigts, cik daudz šajā valstī it „pelēkās” naudas. Daudzi klienti pie mums vērsās ar jautājumu: vai var pie jums nopirkt tehniku bez PVN? Tā kā uzsākot biznesu pirms 15 gadiem, mēs pieņēmām stratēģisko lēmumu – strādāt tik labi, lai pietiktu gan mums, gan arī valstij -, tad mums uz šiem jautājumiem atbilde bija un ir pilnīgi citādāka, nekā no mums gaidīja.
Tamdēļ mans uzskats ir tāds, ka stingrās prasības kases aparātiem nav tas indikators, kas spēj ierobežot „pelēkās” naudas plūsmu. Ja negodprātīgie tirgotāji vēlēsies krāpt valsti, tad to izdarīs citādākām metodēm. Kases sistēmu uzdevums pirmkārt ir palīdzēt pašiem tirgotājiem, lai veiksmīgāk varētu uzskaitīt savu darbību un vēlāk to analizēt.

Vēlētos uzdot arī jautājumu par konkurenci kases aparātu tirgotāju nozarē. Kādas ir būtiskākās sūdzības no tirgotājiem par jūsu konkurentu darbību?
Uz šo jautājumu var atbildēt ar vienu vārdu. Atšķirība ir attieksmē!
Varu atzīties pilnīgi atklāti- uzņēmumā mums nav neviena pārdevēja, kurš mēģinātu meklēt jaunus klientus.
Kad mēs vaicājam klientiem, kā viņi par mums uzzināja, tad atbilde parasti ir tāda: „Mēs dzirdējām ka …”- Šie vārdi ir kā zelts – par tādiem vien es uzreiz esmu gatavs iedot atlaidi.

Tātad visa panākuma atslēga ir attieksme!
Attieksme un darbības kultūra. Nav noslēpums, ka sākot strādāt Latvijā mēs veidojām sadarbību ar tagadējo konkurentu „CHD”. Nodibinājām kopuzņēmumu, pastrādājām kopā gadu, bet sapratām, ka mūsu darbošanās kultūra atšķiras. Rezultātā izlēmām šķirties.
Savā darbībā mēs nemēģinām lobēt izmaiņas likumdošanā un veikt darbības, lai klienti būtu spiesti iegādāties jaunas iekārtas. Mūsu uzskats ir tāds, ka pašiem jāstrādā tik labi, lai klientiem rastos vēlme iegādāties un lietot mūsu risinājumus.

Cik piesātināts pašlaik ir kases aparātu un to sistēmu pārdevēju tirgus?
Tirgus tik tiešām ir piesātināts. Tomēr teikt, ka vēl kādam tirgus dalībniekam nebūtu Latvijā vietas, būtu pārspīlēti. Konkurenti neļauj mums gulēt uz veciem lauriem un liek domāt aizvien jaunas idejas.

Kāds pašlaik ir kases aparātu un ieviesto POS sistēmu skaits Latvijā?
Kopā varētu būt kādi 60 tūkstoši. Liels skaits no kases aparātiem ir uzstādīts ārpus Rīgas, kur katrā mazā ciematiņā ir pa vienam veikalam, kurā ir uzstādīts viens kases aparāts.

Un cik no tiem uzstādījis „New Vision”?
Pašlaik tuvojamies 4 000 atzīmei.

Ir noslēdzies 2008. gads. Atskatoties uz pērno gadu, miniet tos būtiskākos sasniegumus, ko jūsu uzņēmums ir veicis iepriekšējā gadā?
Lepojamies ar to, ka pie mums ir atgriezies lielākais klients- „Rimi”.
Pērn aizsākām arī kādu interesantu projektu juvelierizstrādājumu veikalu tīklam „Tronis”. Šis klients bija interesants ar savu produkciju, jo tai mums bija jāspēj pielāgot dažādus interesantus risinājumus. Piemēram, viens no tādiem bija jaunu POS sistēmu ieviešana, kur pārdevēji reģistrējas katrs ar savu pirkstu nospiedumu. Tāpat vēl viens projekts mums tika realizēts „Forum Cinema” kinoteātrī, kur uzstādījām pašapkalpošanās terminālus biļešu izdrukai.

Un kādi inovatīvi projekti ir iecerēti jau tuvākajā nākotnē?
Vai jūs esat saskāries ar problēmām, ka jūsu naudasmakā ir daudz dažnedažādas maksājuma un kredītkartes? Nereti gadās tā, ka katrā bankā, kurā ir konts, mums ir izsniegta arī kāda no maksājuma kartēm. Karšu daudzums apgrūtina noorientēties tajās un nereti netīšām mēs aizmirstām pat pareizos karšu PIN kodus. Tad nu katrs cilvēks dara, ko vien var iedomāties. Citi tos cenšas atcerēties, vēl citi- pierakstīt kodus uz atsevišķas lapiņas, vai ierakstīt mobilajā telefonā. Tomēr tas nav atrisinājums.
Drīzumā būs iespējams iegādāties specializētos mobilos tālruņus ar iebūvētu īpašu čipu. Vienā telefonā būs kaut vai četru dažādu karšu informācija. Rezultātā pircējs ar šādu telefona aparātu veikalos varēs pieiet pie kases un ar to norēķināties.
Šīs tehnoloģijas pašlaik ļoti strauji attīstās un iespējams jau šogad tās izdosies ieviest Latvijā. Interesi par šādu risinājumu ir izrādījušas dažas bankas.

Vai arī tirgotāji ir sākuši izrādīt interesi par šāda veida produktu?
Sarunas ir bijušas, tomēr pašlaik mēs esam darba sākotnējā posmā, līdz ar to viss vēl būs priekšā.
Vislielākās sūdzības no pircējiem parasti ir par rindām pie kases. Skaidrs ir viens- jo mēs aizvien aktīvāk ieviesīsim jaunākās tehnoloģijas, jo ātrāku mēs spēsim padarīt klientu apkalpošanu.

Jūsu tēvzemē- Lietuvā- jau veiksmīgi darbojas veikali ar pašapkalpošanas kasēm. Kad tādas redzēsim Latvijā?
Šim stāstam nepieciešams neliels ievads. Tālajā 1912. gadā kāds vācietis- tirgotājs izdomāja atvērt pirmo pašapkalpošanās veikalu. Protams, viņam uzradās ļoti daudz oponentu un kritiķu, kas nabaga vācieti izsmēja, sakot, ka šāda formāta veikalam noteikti nav nākotnes. Lielākās bažas raisīja tieši drošība, jo visiem likās, ka no šāda veikala preces vienkārši var pazust. Bet kā mēs šobrīd zinām, tad lielajai skepsei nebija pamats un šis koncepts pārvērsa visu domāšanu tirdzniecības nozarē.
Tā nu ir pagājuši tikpat kā simts gadi un mēs esam gatavi lielajām pārmaiņām, kas noteikti atstās iespaidu uz tirdzniecības kultūru. Pagājušajā gadā mūsu uzņēmums uzstādīja pirmās pašapkalpošanās kases. Tagad jau droši varam teikt, ka „IKI” pilotprojekta veikals ir attaisnojis sevi pilnībā.

Kā ar to ir apmierināts pats tirgotājs? Vai šādas kases ievieš arī citos veikalos?
Gada beigās mēs jau esam sainstalējuši 81 šādas pašapkalpošanās kasi visā Lietuvā.

Kādi bija tie stereotipi, kas neļāva tādas kases ieviest jau ātrāk- kā zināms Rietumeiropā tā jau pārbaudīta vērtība!
Bija bažas, ka cilvēki baidīsies paši uzdrošināties pieiet un mēģināt sevi apkalpot. Tomēr ieviešot šīs kases notika pretējais. Pircēji aiz ziņkārības sāka aktīvāk apmeklēt tieši „IKI” veikalus, jo katrs vēlējās pamēģināt apkalpot sevi.
Interesanti bija vērot arī bērnu uzvedību, kuri savus vecākus pierunāja doties tieši pie jaunajām kasēm. Vēl vairāk- bērni vilka savus vecākus iepirkties tieši šajos veikalos. Bērniem patīk uzņemties iniciatīvu un pašiem ņemt ārā produktus no groziem un tos skenēt.

Pagaidām šīs kases ir vērojamas tikai „IKI” veikalos. Vai arī citi tirgotāji par tām izrāda interesi?
Drīzumā līdzīgas kases uzstādīsim arī Igaunijā. Drīz varēsim šo informāciju arī publiskot, bet šobrīd tas vēl ir nedaudz pāragri. Tomēr varu pateikt priekšā, ka šis tirgotājs Latvijā nestrādā.
Atbildot uz jautājuma daļu par Latviju. Diemžēl pagaidām valsts likumdošana neatļauj izmantot elektroniskās čeku kontrollentes, kas mums neļauj ieviest šādus kases aparātus Latvijā. Lietuvā un Igaunijā šādu šķēršļu nav!

Bet, vai tirgotāji vēlas šādas novitātes ieviest arī mūsu valstī?
Par šādu iespēju domā gan „Rimi”, kā arī „Maxima” un arī „IKI”.

Būtiskākie ieguvumi no šādām kasēm tirgotājiem, protams, ir arī izmaksu racionalizācija!
Pašlaik uz četrām sešām pašapkalpošanās kasēm mēs tirgotājiem iesakām nodarbināt tikai vienu pārdevēju- klientu konsultantu, kas kura pircējiem var palīdzēt kādu neskaidrību gadījumā. Tāpat darbiniekam ir jāpaskatās, kāda vecuma klients iegādājas alkoholu, utt.
Bet, protams, būtiskākais ieguvums ir tāds, ka samazinās rindas un pašapkalpošanās kases arī aizņem ievērojamāki mazāk vietas. Pašreizējā pieredze apliecina, ka divu standarta kasu vietā ir iespējams izvietot četras pašapkalpošanās kases.
Lai arī es dzīvoju Latvijā, tomēr joprojām bieži braucu uz Lietuvu. Esot tur, ir redzēti amizanti skati „Iki” veikalos- pie standarta kasēm tikpat kā nekad rindas neveidojas, turpretim pie pašapkalpošanas kasēm veidojas nelielas rindas. Tas parāda, ka cilvēkiem labprāt pašiem patīk izmēģināt šo novitāti.

Cik šīs kases ir ērti lietojamas? Vai bieži negadās dažādas likstas ar tām?
Šīs kases ir ļoti intuitīvas. Kā jau minēju, tad tās izmanto gan bērni, gan ar lielu ļoti interesi to pašu dara arī pensionāri.
Pašapkalpošanās kasu koncepts ir aizsācies jau pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados. Tomēr jāatzīst, ka pirmsākumos tas tika izstrādāts ar vairākiem sarežģījumiem. Vairāku gadu desmitu laikā tas ir attīstījies un mūsdienās mēs varam ieviest to jau bez liekām problēmām. Ja iepriekš vislielākās problēmas sagādāja papīra banknošu nolasīšana, tad tagad šis jautājums ir veiksmīgi atrisināts. Un pēdējo piecu gadu laikā šīs kases sistēmas kļuva ļoti populāras Eiropā. Varam būt lepni, ka mēs bijām pirmie Austrumeiropā, kuri šādas kases sistēmas ieviesa šajā reģionā- veikalu tīklā „Iki”.

Vai nav tā, ka cilvēki pie kases sevi apkalpo ilgāk, ja salīdzina ar laiku ko profesionāla kasiere pavada apstrādājot pirkumu?
Protams, tas ir ilgāks laiks. Vidēji pašapkalpošanās aizņem par 30% ilgāku laika posmu, bet kopumā rindā pircējs pavada mazāk laika, jo strādā ne tikai tās kases, kurās ir kasiere, bet visas. Tomēr pašam cilvēkam liekas, ka viņš to dara daudz ātrāk, jo pats ir iesaistījies procesā.
Tuvākajā nākotnē paredzam attīstīt vēl kādu pašapkalpošanās konceptu. Praksē tas darbojas šādi: pircējs ieiet veikalā un identificē sevi ar lojalitātes karti. Viņam tiek izsniegts īpašs termināls- svītrkodu nolasītājs, ar kuru viņš dodas tirdzniecības zālē un liekot grozā preci, noskenē to. Līdz ar to, pienākot pie kases, pircējs jau zina kāda summa tam par preci ir jāmaksā un viņam atliek tikai norēķināties. Tas taupa laiku, jo pircējam papildus nav atkārtoti jāizkrāmē visas preces pie kases un pēc tam atkal nav jāsaliek tās grozā. Turklāt uz tā paša skenēšanas termināla- skenera pircējs var redzēt visu nepieciešamo pamatinformāciju par savu izvēlēto pirkumu un citām precēm. Visa šī informācija parādās uz skenera displeja. Tirgotāji ar šī skenera palīdzību var pircējam nodot visu vēlamo informāciju, ko tik vēlas pateikt, sākot ar cenu, līdz pat detalizētai informācijai par produktu, dažādiem bonusiem, ko viņš kā lojāls klients var iegūt un tamlīdzīgi. Starptautiskā pieredze parāda, ka šajā gadījumā kases caurlaidība pieaug līdz 400%.

Cik ātri mēs šādu pirmo veikalu varētu redzēt Latvijā, vai tās tuvumā?
Baltijā interese ir parādījusies, bet pašlaik ir grūti nosaukt konkrētu datumu, kad kāds līdzīgs veikals tiks atklāts. Mūsu reģionā tirgotāji ir nogaidoši. Uzņēmēji gaida, kad kāds cits ieviesīs šāda veida iepirkšanās principus dzīvē un tad, paskatoties, kā konkurentam soksies ar novitāti, apsvērs paši iespēju ieviest ko līdzīgu.

Ieviešot šādu iepirkšanos pazudīs viss iepirkšanās prieks! Parunāšana ar pārdevējām, izjautāšana…
Gluži otrādi, pārdevējas vairāk strādās kā konsultantes, jo viņām kā reiz vairāk parādīsies brīvāks laiks. Iedomājieties, katra pārdevēja- kasiere vienā dienā pie kases pārkrauj 750 kilogramus produktus. Tas ir nežēlīgs darbs. Un tad pircēji brīnās, kāpēc viņi nelaipni tiek apkalpoti. Nākotnē no tā varam izvairīties un arī kasieres padarīt laimīgākas, kas nozīmē arī laipnākas.

„New vision” iepriekš izteica visai ambiciozus plānus par uzņēmuma nākotnes attīstību. Sakiet, vai šajos pārmaiņu laikos prognozes nākas samazināt, vai joprojām prognozējat kompānijas izaugsmi?
Arī nākošgad nedomājam apstāties vai būt konservatīviem. Augsim.

Jūs pēc tautības esat lietuvietis. Mums latviešiem par savām kaimiņu tautām ir visai skaudīgs noskaņojums. Ja par igauņiem sakām, ka tie ir veiksmīgāki savā ekonomiskajā attīstībā, tad par lietuviešiem runājam kā par uzņēmēju tautu, kas aizvien aktīvāk strādā Latvijā un veido tādu kā savējo grupējumu. Kā jums šķiet, tie ir tikai stereotipi, vai daļēji ir arī taisnība?
Uz Latviju strādāt es atbraucu pirms septiņiem gadiem. Tajā laikā Toreiz mēs visai regulāri Latvijā strādājošie lietuviešu biznesa cilvēki bieži tikāmies un dalījāmies savā pieredzē. Tam mums pietika ar 3-4 boulinga celiņiem. Šobrīd man ir grūti apzināties, kas es esmu: vairāk lietuvietis, vai latvietis. Man šķiet, ka mājas man ir Latvijā un uz Lietuvu es braucu tikai ciemos. Tomēr man kā latvietim aizbraucot uz Lietuvu ir jāsaskaras ar šiem pašiem stereotipiem. Tur saka, ka latvieši ir veiksminieki. Lietuvieši ar skaudību skatās uz veikalu ķēdēm „Drogas”, „Double Coffee”, „Stendera Ziepju fabrika”, „Gustava šokolādi”, „Laimu”, utt. Lietuviešu lielā ietekme ir būtiski pārspīlēta. Iespējams, tas ir dēļ „Maxima” ķēdes, kas tik tiešām ir ietekmīgs tirgus dalībnieks.

Kā jūs pats nonācāt Latvijā?
Es esmu viens no kompānijas līdzīpašniekiem. Neilgi pēc tam, kad uzņēmums sāka savu darbību Latvijā, pieņēmām lēmumu, ka vajag kādu, kurš pieskatītu kompānijas darbību. Sākumā es uz Latviju braucu tikai neregulāri, bet vēlāk jau pārvācos uz pastāvīgu dzīvi.

Pašlaik jūtaties, kā komandējumā? Esat atbraucis uz Latviju visu savest kārtībā, nostabilizēt uzņēmumu un tad traukties iekarot citus tirgus?
Divus trīs gadus noteikti te vēl būšu. Šobrīd uzņēmums strādā Rīgā, Daugavpilī un Ventspilī, bet plānos ir attīstīties vēl vairākos Latvijas reģionos. Kas notiks pēc 3- 5 gadiem? Nezinu. Redzēsim, kas notiks, kad būsim sasnieguši visus uzstādītos mērķus Latvijā un būsim pieejami visiem klientiem, kas vēlēsies ar mums sadarboties.